Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas faktiski ir notikušas trīs valsts pārvaldes reformas, saka Tiesību zinātņu pētniecības institūta vadītājs, profesors Ringolds Balodis: ’’Ja pirmā reforma vairāk atgādināja lojalitātes pārbaudi (pagājušā gadsimta 90’ gadi), tad otrā – krīzes laika reforma, vairāk bija lineārā reforma (2009 – 2010), kad no visām iestādēm bija jāatbrīvo noteikts cilvēku skaits, lai samazinātu izdevumus un valsts varētu turpināt pastāvēt. Tad šobrīd jau desmit gadus notiek reformu simulēšana, kad politiķi krustām šķērsām runā par valsts pārvaldē strādājošo skaita samazināšanu, bet nenotiek pilnīgi nekas.”
Ja runā par otro reformu, kas notika pēc Parex bankas kraha, ko mums visiem vajadzēja nosegt no saviem maciņiem, tad tā padarīja Latviju nabadzīgu, nekonkurētspējīgu un ierēdniecību par aizdomīgu. Valdošā politiskā elite pēc šīs reformas vairs neizrādīja nekādus plānus attiecībā par valsts pārvaldi un raksturīgi, ka kontrolējošās iestādes (VID, Konkurences padome, Valsts kontrole utt.) šai laikā kļuva par galvenajiem jebkādu iespējamu reformu iniciatoriem. Tā patiesībā ir traģēdija, jo trūkstot sabalansētai valsts politikai valsts pārvaldes jomā sākās fragmentāras, saraustīta konvulsēšana.