Lai samazinātu kriminālprocesu skaitu Latvijā, vienlaikus palielinātu atlikušo izmeklēšanas kvalitāti, virkne nodarījumu (pārkāpumu) būtu jādekriminalizē, taču politiķos šī ideja atsaucību tā arī nav guvusi.
Ik gadu Latvijā tiek ierosināti vairāk nekā 45 tūkst. kriminālprocesu. Pašlaik to var rosināt faktiski par jebko – kaut vai par kaķa uztriekšanu kokā (cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem), par kaitējuma nodarīšanu īpašumam no pirmā centa. Kriminālprocesa sākšanai ir zems slieksnis – personas iesniegums, uz kura pamata tiek lemts – sākt vai atteikt. Latvijā nav paredzēta iespēja veikt kādas procesuālas darbības pirms kriminālprocesa uzsākšanas, kā rezultātā arī kopējais ierosināto kriminālprocesu skaits ir pietiekami liels. Sašaurinot iespējas ierosināt kriminālprocesu, varētu samazināt to skaitu, vienlaikus arī lietu skaitu katram izmeklētājam, tādējādi viņiem ļaujot koncentrēties būtisku – svarīgu lietu izmeklēšanā.
Maza apmēra nodarījumu lietas
«Ja gribam samazināt kriminālprocesu skaitu, jārunā par dekriminalizāciju. Piemēram, Latvijā kriminālprocess var tikt sākts par īpašuma bojāšanu, nemaz nerunājot par sīkām zādzībām. Tajā pašā laikā Lietuvā par sīkām zādzībām, tostarp arī par alkoholisko dzērienu zādzību no veikala, ir paredzēta administratīvā atbildība,» skaidro Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Arvīds Kalniņš. Jau ir bijuši vairāki mēģinājumi risināt šo jautājumu, taču Saeimā nav bijis atsaucības. «Politiķi uz šo jautājumu raugās ļoti rezervēti, jo ko par to teiks vēlētāji? Piemēram, cilvēki būs sašutuši, ja kāpņu telpā izsists logs, bet policija neko nedarīs. Savukārt policija taisnosies, kāpēc neko nedarīja,» teic viņš, piebilstot, ka ļoti daudz kriminālprocesu tiek rosināti tieši šādu nelielu nodarījumu dēļ.
Pārāk liela kriminalizācija
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesību eksperte Kristīne Strada-Rozenberga atzīst, ka jautājums par dekriminalizāciju nekad nav guvis politiķu atbalstu, jo cilvēkiem patīk, ka sodīti tiek citi. Viņa uzskata par neiespējamo misiju pirms vēlēšanām «iebarot» sabiedrībai domu par to, ka kādus nesodīs. Bilde sociālajā vietnē un pūlis pie policijas. «Cilvēki, kuri viegli vadāmi un ar emocionālu pieskaņu, būs pie policijas. Un politiķi to respektē. Tāpēc viņiem dekriminalizācijas ideja nekad nav bijusi populāra. Lielākā daļa tautas neizjūt lielo ekonomisko noziedzību, terorisma finansēšanu, bet pamana to, ka viņa mašīnai izsit logu. Un grūti te kaut ko pārmest,» tā K. Strada-Rozenberga. Viņa arī piemetina, ka Latvija bieži tiek salīdzināta ar Rietumeiropas valstīm, kur īpašuma bojāšana nav kriminalizēta, taču tur daudz izplatītāka ir īpašuma apdrošināšana. «Kā valsts var atļauties nemeklēt vainīgo un nesodīt to, kas manam auto nozadzis spoguli?» tā viņa raksturo iedzīvotāju attieksmi. Raugoties no teorijas viedokļa, eksperte atbalstītu atsevišķu nodarījumu dekriminalizāciju. «Tas, kas Latvijā pašlaik tiek kriminalizēts, ir sen par daudz. Rezultātā ir gari procesi, izmeklētāji ir pārslogoti, un tas ir kā apburtais loks, no kura netiek ārā,» secina K. Strada-Rozenberga. Noteikt kādu darbību par sodāmu, tā ir bijusi ierasta prakse, kura bieži neko nav devusi, taču ir populāra politiķu aprindās. Viņi veiksmīgi spējuši uzturēt ilūziju, ka soda noteikšana labo situāciju. Taču tas tā nav. Tikai tāpēc, ka kaut ko nosaka par sodāmu, tas neizzūd. Daudz būtiskāk būtu strādāt ar cēloņiem, veidot sabiedrībā izpratni, kas un kāpēc ir slikti. Taču tas ir daudz grūtāk un ne tik uzskatāmi redzams, tāpēc arī politiski nepopulāri. Otra iespēja samazināt kriminālprocesu skaitu bez dekriminalizācijas ir lietderīguma princips kriminālprocesā, kurš vairākos aspektos ir labāks par obligātuma principu. Pavisam nedaudz tas šobrīd savu izpausmi Latvijā ir guvis, jo izmeklētājs ar prokurora piekrišanu jau šobrīd var atteikties sākt procesu par noziedzīgiem nodarījumiem, ar kuriem nav nodarīts tāds kaitējums, lai piespriestu kriminālsodu. Taču šī principa izpausmi varētu krietni paplašināt. Taču sabiedrībai ir jābūt tam gatavai. «No teorijas viedokļa, tas ir labs risinājums, cits jautājums, vai tam esam Latvijā gatavi praktiski? Nezinu, jo jautājums būs par to, kurš izvērtēs, kuru procesu sākam un kuru ne, vai būs pietiekama sabiedrības uzticība šīm amatpersonām,» spriež K. Strada-Rozenberga. Viņa piemetina, ka šāda principa ieviešana šobrīd, kad valda neuzticība valsts institūcijām, kad visur tiek saskatīta korupcijas esamība, diez vai būtu atbalstāma.
Nav lielu izmaiņu
Kalniņš norāda: «Lielos vilcienos darba apjoma ziņā, kas jāveic izmeklēšanas iestādei, lai lemtu, ir vai nav noticis noziegums, – kāds bija savulaik, tāds ir arī pašlaik. Vecajā kriminālprocesa kodeksā bija paredzēta resoriskā pārbaude, kas ļāva pieņemt paskaidrojumus, nozīmēt ekspertīzes, veikt notikuma vietas apskati un tad lemt par krimināllietas ierosināšanu. Tagad tiek sākts kriminālprocess un faktiski tiek veiktās tās pašas procesuālās darbības. Piemēram, atrodot mirušu cilvēku, agrāk šādos gadījumos vēl pirms krimināllietas ierosināšanas tika veikta notikuma vietas apskate, nozīmēta ekspertīze, pieņemti paskaidrojumi un, noskaidrojot, ka nāve nav vardarbīga, tika atteikts
ierosināt krimināllietu.» Viņš atzīst, ka tagad vispirms tiek sākts kriminālprocess, tad tiek veiktas tās pašas izmeklēšanas un procesuālās darbības un, noskaidrojot, ka nav noticis noziegums, kriminālprocess tiek izbeigts. Papildus, protams, ir jāaizpilda kriminālprocesa reģistrs un ziņas par to jāreģistrē informācijas sistēmā.
Atteikums neapmierina
Ir gadījumi, kad medijos ir informācija par noziedzīgu nodarījumu, taču izmeklētājs, veicot savus pienākumus, secina: noziedzīga nodarījuma sastāva nav, taču šādos gadījumos tiek pausts nepamatots viedoklis par to, ka izmeklētājs, maigi izsakoties, ir rīkojies neprofesionāli. Ir pat vēl briesmīgāki secinājumi – ka nav bijis spējīgs pierādīt noziedzīgu nodarījumu, stāsta Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins. «Gadījumos, kad nav noziedzīga nodarījuma sastāva, prokurors var «nostāvēt» pret sabiedrības daļu, kas šos secinājumus vienkārši nepieņem,» atbild A. Kalniņš. Viņš aicina arī pavērtēt tiesu attaisnojošos spriedumus – daļa ir tāpēc, ka pieļautas procesuālās kļūdas, bet daļa ir tādi, kuros ir jautājums par pierādījumu atšķirīgu vērtējumu. «Vai var teikt, ka prokurora pierādījumu vērtējums ir nepareizs, ja arī pirmās un otrās instances tiesa tos ir atzinusi par pietiekamiem, bet Augstākai tiesai tomēr bijis cits viedoklis, un rezultātā ir attaisnojošs spriedums?» skaidro A. Kalniņš. Viņš norāda, ka katrā nodarījumā arī bez sabiedrības ir kāds konkrēts cietušais, kuram ir savs viedoklis. «Protams, jebkurā situācijā kāds (apsūdzētais, cietušais) būs neapmierināts,» tā A. Kalniņš. Ir lietas, kurās bez sabiedrības spiediena vēl ir arī jautājumi no amatpersonām – kāpēc nekas nenotiek un vēl neviens nav arestēts?
Aktuāls jautājums
Saeimas deputāts un Tiesību zinātņu institūta vadītājs Ringolds Balodis norāda, ka pašreizējās Saeimas sasaukuma laikā priekšlikumi par kriminālprocesos obligātuma principa aizstāšanu ar lietderīgumu nav bijuši. «Redzot, kādā politiskā populismā mēs esam šogad iebraukuši, maz ticams, ka šī Saeima uz kaut ko tādu spēs atvēzēties. Tai pašā laikā tas netraucē Tieslietu ministrijas speciālistiem domāt par izmaiņām kriminālprocesā. Izmeklēšanai vajadzīgo resursu katastrofāli trūkst, kā rezultātā ir pretenzijas gan no politiķiem, gan sabiedrības ne tikai par izmeklēšanas termiņiem, bet reizēm arī par kvalitāti,» tā R. Balodis. Savukārt Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns norāda uz vēl kādu niansi. «Ja Valsts kontrole saka, ka 40% izmeklētāju ir bez juridiskās izglītības, tad tas ir absurds. Kur esam aizgājuši, ka un kā gan šādu izmeklētāju kontingentu lietas var neizgāzties tiesās,» jautā J. Stukāns. Viņaprāt, šādā situācijā sabiedrībai ir grūti uzticēties tiesu varai. R. Balodis uzskata, ka Latvijai vajadzētu pētīt citu valstu pieredzi un tad jau pēc vēlēšanām pirmajā gadā drosmīgi izšķirties par būtisku dekriminalizāciju, kā arī lietderīguma principa kriminālprocesā paplašināšanu. «Taču tas jādara, balstoties uz pētījumu bāzes, nevis ar priekšvēlēšanu populistiskiem saukļiem. Šeit vietā būtu arī piezīmēt, ka jādomā par Policijas akadēmijas atjaunošanu, arī atalgojums policistiem jāceļ. Nekādi likuma grozījumi nelīdzēs, ja izmeklētāji būs vāji atalgoti un mazizglītoti,» spriež R. Balodis. Viņaprāt, ja viss paliks tā, kā tas ir pašlaik, tad Latviju vienkārši apraks ierosināto kriminālprocesu skaits kā tāds cunami, savukārt šo procesu izmeklēšana ilgs gadiem un tos tikai vēl vairāk diskreditēs sabiedrības acīs.
Nepieciešams pasākums
Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis atzīst, ka pieder pie tiem, kuri dekriminalizāciju uzskata par nepieciešamu. Pašlaik notiek kriminālprocesa vienkāršošana, kurā arī šo jautājumu skatīties. Viņš atzīst, ka, protams, ir valstis, kur, vienreiz nozogot kādu preci, par to kriminālprocesu nerosina, taču to nevar uzskatīt par savdabīgu atļauju veikt sīku zādzību. «Uzskatu, ka virkne nodarījumu būtu jādekriminalizē, bet par tiem ir jābūt administratīvajai atbildībai,» teic A. Latkovskis.
Publicēts laikrakstā DIenas Bizness 25.01.2018., Māris Ķirsons